Rīga..
Negribas neko rakstīt… Tam nav jēgas…
 Ar šo ierakstu es atvados no sava Gruzijas drauga Noja (Bruno)… Viņš aizgāja, neskatoties uz visām lūgšanām…
Tu tik izmisīgi vēlējies dzīvot, pieņēmi visus pārbaudījumus, iemācīji mani cīnīties, iemācīji izturību un pazemību. Es iemācījos klusēt, kad gribas kliegt no bezspēcības kaut ko mainīt…

Tagad es baidos tikai no viena… Es baidos no jaunām zaudējumu sāpēm…

Mani mīļie Gruzijas angļu seteri… Viņi aiziet viens pēc otra.. Aiziet tāpēc, ka kādreiz kāds viņus nodeva, izmeta kā atkritumus… Mēs bieži nepaspējam viņus izglābt, laiks ir zudis…
Jau trīs zaudējumu stāsti ar gandrīz gada starpību… MARS, OBI, NOJS… aizgāja uz varavīksni viens pēc otra..
Tagad viņi ir kopā!
Izvēloties mūziku, es gribēju ielikt gruzīnu melodiju, bet savlaicīgi atturējos… Negribu rakstīt, kāpēc…
Šajā video vairs nav ne klīniku, ne ārstu, ne stacionāra, ne sistēmu… Viņš aizgāja, ieskauts mūsu Jeļenas Ustinovas mīlestībā.
Lai viņu atceras tādu!
Jūra… Es apsolīju, Noj, bet nepaspēju tev parādīt mūsu jūru… Bet draugi, kā mēs solījām, bija ar tevi!! Tu biji laimīgs, pat ja tikai uz īsu brīdi…
Noja stāsts un kā mēs viņu glābām, šeit: NOJA STĀSTS

Visai komandai, visiem, kas bija blakus un palīdzēja…
Paldies, ka ticējāt kopā ar mums…

Marina Kalugina
Daylapu.LV