Leo–laime būt mājās..
Šis ieraksts man ir ļoti īpašs un ilgi gaidīts.
Jo Leo ceļš uz mājām nebija viegls..
Ne katrs cilvēks ir gatavs pieņemt suni ar tādu pagātni, tādu raksturu, ar tādu kā “Mežonīgās dabas balsī”…
Jā, tieši šī filma “Mežonīgās dabas balss” (The Call of the Wild) man vienmēr nāk prātā, kad domāju par Leo.
Viņa stāstu var izlasīt šeit: “Leo meklē mājas”
Šodien rakstu ar prieka asarām acīs.
Vakar saņēmu ziņu no viņa saimnieka – “sveiciens no mājām”.
Un šī ziņa aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem.
Tas bija tik gaišs, silts un patiess teksts…
Viņš pat atļāva man nedaudz to pielāgot sociālajiem tīkliem – bet es to nedarīšu 🙂
Jo sirsnību nevar uzlabot. Tā jau ir ideāla.
Es zinu, ka Jūs, Leo saimniek, lasāt mūsu blogu.
Un es vēlos Jums teikt — milzīgs, sirsnīgs Paldies.
Par Jūsu labestību, pacietību un ticību Leo.
Tagad viņam ir īstas mājas.
Patiešām īstas. 🐾❤️🏡
Un te ir tā vestule, ko vakar saņēmu… 💌
Tātad par Leo. Vispirms jāsaka, ka pieņemt viņu nebija mirkļa emocionāls lēmums.
Labu laiku skatījos, meklēju. Protams, emocionāli man gribējās pieņemt viņus visus, bet reāli skatījos, kurš būtu atbilstošs apstākļiem, kādus varu nodrošināt, kurš sapratīsies ar manu jau esošo suni un tā nu sakrita, ka Leo tika pie jaunām mājām.Viņa rīcībā ir aptuveni pushektārs pļavas, kas norobežota ar radiosētu, kur iespējams gan skraidīt, gan rakt bedres, pluss vēl ejam garākās pastaigās pa mežu. Tagad vasarā gan tik bieži nesanāk, tomēr, domāju, ka to kompensē fakts, ka gandrīz visu laiku kāds ir mājās un var viņam pievērst uzmanību.
Vai Leo ir ideāls suns? Protams, ka nē un tas no viņa arī netiek prasīts, jo pats neesmu ideāls, taču viņam ir īpašības ko nevar nenovērtēt. Pirmkārt, viņš nav agresīvs, otrkārt viņš dod man prieku un liek smaidīt. Pat tad, kad ir pastrādāts kārtējais nedarbs, es nespēju uz viņu dusmoties ilgāk par trim sekundēm.
Jā, par nedarbiem. Ko tur slēpt – tas lops zog un, jāatzīst, gods kam gods, dara to ļoti profesionāli, tāpēc ģimene kļuvusi disciplinētāka. Miskastes durvīm vienmēr jābūt cieši aizvērtām, uz galda nedrīkst palikt nekas, kas kaut nedaudz atgādina ēdienu. Arī somas nav pasargātas. Man tiešām ir liela mīkla, kā viņš uzoda, ka somā ir saldā krējums paciņa un, ka tā lieta vispār ir ēdama! Iespējams ir suņi kuri nozog sviestmaizi, bet Leo vispirms nozog puskukuli maizes, bet pēc tam – paciņu sviesta. Taču, kā jau minēju, dusmoties uz viņu nespēju, vien pielikt plaukstu pie pieres un nopūsties: “Bet Leo….!”
Nedomāju, ka tas niķis ir izdzenams, vēl jo vairāk tāpēc, ka neatbalstu fizisku iespaidošanu. Vienkārši jānoliek viss tur, kur tam jābūt un jāmīl tas suns tāds kāds viņš ir.
Varētu, protams, daudz stāstīt par darbiem un nedarbiem, kas gadījušies, tomēr galvenais manuprāt ir fakts, ka Leo ir mājās un labā kompānijā. Un viņš ir īpašs suns ar īpašu raksturu, kurš šeit tiek mīlēts un aprūpēts bez kādiem nosacījumiem.